Naids ir tik koroziju pavediens cilvēci
Redzēju šo filmu pēdējā naktī, cits emocionāli grūti vienu no Miramax ka sauc Zēns, svītrainām Pajamas . Visiem varu teikt ir tas, ka naids ir iemācījušies. Tā joprojām amazes mani, ka cilvēks izturētos pret citu cilvēku ar tādu nicinājumu un necieņu, ka tā rezultātā bija sagrauta, pazemošanu, sāpes un iespējamo nāvi, kas man bija liecinieks. Atkal un atkal no holokaustu , lai Bosnija uz Dārfūru mēs apzinātos šī naida un tas scares mani, ka mēs esam spējīgi to.
Bruno ir lielām acīm nevainīgs astoņus gadus vecais dēls virsnieka nacistu partijas. Viņš redz savu tēti par karavīru. Kad ģimene pārceļas uz viņa stāvokli rada savu apkārtni izpētes un viņa sirds ir ļoti spēcīgs un pārceļas garu. Viņa sastapšanās ar citu puisi, kurš ir aiz žoga, viņš tic, ir saimniecības, kā arī ar viņa liecību par attieksmi pret konkrētu māju palīdzēt pats "pajamas," piebilst viņa neskaidrību par to, kāpēc viņi nevar spēlēt kopā un tā drāma risinās.
Spying par viņa tēva biznesa tikšanās kādu dienu viņš ir spoonfed propagandas un filma, kas saimniecība ir lieliska vieta visiem iedzīvotājiem un tā realizācija drīz kļūst kā savīti un sāpīgi kā pastāvēšanai sava jaunā drauga. Iedvesmojot stāsts par draudzību, nevainība, un tas, ka naids un bailes mongering ir iemācījušies īpašības, neviens nav dzimis, ka veidā.
